Eiro vēsture

Eiro vēsturi var izsekot līdz 2. Pasaules karam, kad tika uzskatīts, ka ekonomiskās saiknes starp valstīm var veicināt izaugsmi. Vienota valūta ļautu patērētājiem atvieglot maksājumus, un tas arī palīdzētu uzņēmumiem sevi pasargāt no zaudējumiem, kas saistīti ar valūtas kursiem. Tirdzniecība tādējādi būtu izdevīga visiem. Pavisam īsi hronoloģiskā secībā aplūkosim eiro valūtas attīstības posmus.

1951. gads

Beļģija, Francija, Rietumvācija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande paraksta Parīzes līgumu, tādējādi izveidojot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (uusi projekti).

1957. gads

Tās pašas valstis paraksta Romas Līgumus un izveido Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK).

1979. gads

Stājas spēkā Eiropas Monetārā sistēma. Tās mērķis ir kontrolēt inflāciju un stabilizēt valūtas kursus.

1986. gads

Sešas EEK valstis piekrīt Vienotam Eiropas aktam, kas turpinās monetāro un politisko sadarbību.

1989. gads

Tiek izstrādāts plāns ieviest EMS trīs posmos, un tas ietvēra Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) izveidi, kas būtu atbildīga par monetārās politikas formulēšanu un īstenošanu. Tajā tika noteikts, ka monetārā savienība tiek veikta trīs posmos.

1992. gads

Tiek parakstīts Māstrihtas līgums, izveidojot 1999. gada janvāri par termiņu vienotas valūtas ieviešana, vienotai valūtas maiņas kursu politikai un kopīgas ekonomikas politikai.

1993. gads

Vācija kļūst par Eiropas Monetārā institūta mājām.

1994. gads

Notiek Eiropas Monetārā institūta pirmā sanāksme.

1995. gads

Ir panākta vienošanās, ka vienotās valūtas nosaukums būs “eiro”, aizvietojot iepriekš plānoto nosaukumu “ecu” un tiek apstiprināts tās 1999. gada ieviešanas termiņš.

1997. gads

Eiropadome Amsterdamā nolemj pieņemt Stabilitātes un izaugsmes paktu, kas paredzēts, lai nodrošinātu budžeta disciplīnu pēc eiro ieviešanas, un izveido jaunu valūtas maiņas mehānismu, kas nodrošinātu eiro un to valstu valūtu stabilitāti, kas vēl nav pievienojušās eirozonai.

1998. gads

Eiropadome Briselē izvirza 11 sākotnējās valstis, kuras piedalīsies trešajā pāriešanās posmā sākot ar nākošo gadu. Lai ieviestu jauno valūtu, dalībvalstīm jāatbilst stingriem kritērijiem, piemēram, parāda attiecība mazāka par 60% no IKP, budžeta deficīts, kas ir mazāks par 3% no to IKP, procentu likmes tuvu ES vidējam rādītājam un zema inflācija. Grieķija nespēj izpildīt kritērijus un tiek izslēgta no pirmo eiro ieviesēju valstu loka.

Tiek izveidota Eiropas Centrālā banka.

1999. gads

Vienpadsmit dalībvalstis (Austrija, Beļģija, Somija, Kipra, Čehija, Francija, Vācija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle un Spānija) oficiāli piesaista savus valūtas maiņas kursus uz eiro un akcijas sāk tirgot eiro.

2000. gads

Eiro zaudē 30 procentus no tās vērtības pret dolāru. Eiropas Centrālā banka iejaucas.

2001. gads

Grieķijā tiek izplatītas pirmās eiro banknotes un monētas.

2002. gads

Vecās valūtas tiek pakāpeniski izbeigtas, un eiro tiek izlaists pilnā apgrozībā.

2003. gads

Zviedrija rīko referenduma balsošanu, kurā sabiedrība atsakās pieņemt eiro.

2004. gads

Kipra, Čehija, Igaunija, Ungārija, Latvija, Igaunija, Ungārija, Latvija, Lietuva, Malta un Polija pievienojas Eiropas Savienībai

2007. gads

Slovēnija pievienojas eirozonai.

2008. gads

Kipra un Malta pievienojas eirozonai.

2009. gads

Slovākija pievienojas eirozonai.

Lisabonas līgums oficiāli izveido eiro grupu- eiro finanšu ministru sanāksmi ar oficiālu prezidentu.

2010. gads

Tiek panākta vienošanās aizstāt Eiropas finanšu stabilitātes instrumentu un Eiropas finanšu stabilizācijas mehānismu ar lielāku pastāvīgu Eiropas Stabilitātes Mehānismu (ESM tämä tarjous).

2011. gads

Par spīti globālās finanšu krīzes izraisītajai recesijai, Igaunija pievienojas eirozonai.

2014. gads

Eirozonai pievienojas Latvija.

2015. gads

Lietuvā tiek ieviests eiro.